Ķiploku raža parasti ir bagātīga, taču saglabāt tos stingrus un sulīgus līdz pat nākamajai sezonai mēdz būt izaicinoši. Bieži vien jau ziemas vidū pamanāms, ka galviņas sāk vīst, kļūt mīkstas vai pat pūt.
Parastās glabāšanas vietas, piemēram, pagrabi vai virtuves skapīši, ne vienmēr nodrošina vajadzīgo mikroklimatu. Problēma parasti slēpjas nekontrolētā mitruma līmenī, kas vai nu izžāvē daiviņas, vai veicina bojāšanos.
Gadiem ilgi esmu eksperimentējusi ar dažādām metodēm – glabāšanu auduma maisiņos, koka kastēs ar zāģu skaidām un pat ledusskapī. Tomēr lielākā daļa mēģinājumu beidzās līdzīgi: ap februāri puse ražas vairs nebija lietojama.
Risinājums izrādījās pārsteidzoši vienkāršs un prasīja tikai to, kas parasti jau atrodas virtuves plauktā. Parastie kviešu milti dabiski uzsūc lieko mitrumu, kas rodas dārzeņu elpošanas procesā, un vienlaikus pasargā galviņas no krasām temperatūras svārstībām.
Sagatavošanās un pareiza trauku izvēle
Pirms ķiplokus liek glabāties, tie ir jāsagatavo. Mana pieredze rāda, ka steiga šajā posmā ir lielākā kļūda. Svarīgi, lai tie būtu pilnībā nožuvuši. Pēc ražas novākšanas tos vismaz divas nedēļas turu nojumē vai citā labi vēdināmā vietā, kur netiek klāt tieši saules stari.
Tikai tad, kad miziņa ir kļuvusi papīram līdzīga un saknes ir pilnīgi sausas, tās var nogriezt, atstājot nelielu daļu pie galviņas. Glabāšanai atlasu tikai pašas stingrākās galviņas bez tumšiem plankumiem, jo pat viens bojāts ķiploks var sabojāt visu trauku.
Glabāšanai vislabāk noder trauki, kas ir stabili un neizdala nekādas smaržas. Stikla burkas vai emaljēti katli ir labākā izvēle. Galvenais nosacījums – traukam jābūt pilnīgi sausam.
Esmu mēģinājusi izmantot plastmasas traukus, taču tajos ķiploki biežāk sāk “svīst”, jo nav gaisa cirkulācijas. Tāpēc tagad dodu priekšroku stiklam vai keramikai, kas labāk uztur vienmērīgu mikroklimatu.
Glabāšanas process un novērojumi ziemas laikā
Pats process ir pavisam vienkāršs un aizņem vien dažas minūtes. Trauka apakšā ieberu apmēram divus līdz trīs centimetrus biezu miltu slāni.
Tad virsū kārtoju ķiploku galviņas, tās pārāk cieši nesaspiežot. Kad pirmā kārta ir salikta, to atkal pārberu ar miltiem tā, lai tie aizpildītu visas spraugas starp daiviņām.
Šādi turpinu līdz trauks ir gandrīz pilns, pēdējo kārtu nosedzot ar biezāku miltu slāni. Trauku nosedzu ar vāku un novietoju virtuves skapītī, kas atrodas pēc iespējas tālāk no plīts un izlietnes.
Milti dabiski izolē katru galviņu atsevišķi. Ja tomēr kāda no tām ziemas laikā sāk bojāties, milti neļauj šim procesam izplatīties tālāk uz pārējo ražu.
Tas ir būtiski, jo parastos apstākļos viena bojāta galviņa grozā var sabojāt visus pārējos ķiplokus dažu nedēļu laikā. Šī metode neprasa speciālu aprīkojumu, tāpēc tā ir viegli izpildāma jebkurā mājsaimniecībā.
Kad pavasarī, ap aprīli, atveru trauku, ķiploki parasti ir tikpat stingri un aromātiski kā rudenī. Tie nav izžuvuši un nav zaudējuši savu sulīgumu. Miltus, kas izmantoti glabāšanai, pēc tam neizmetu – tos var veiksmīgi izmantot saimniecībā vai pievienot mājputnu barībai.
Šāda pieeja palīdz izvairīties no pārtikas atkritumiem un nodrošina, ka pašu audzētā raža kalpo līdz pat jaunajai sezonai, nezaudējot savas vērtīgās īpašības.
